Labklājības patiesais avots ir domu un priekšstatu pasaule

Domas + Jūtas + Iztēle = Mana ārējā pasaule

Mums ir sasniedzams itin viss, tikai jānotic, ka esam to pelnījuši.

Kā Bībelē - katram notiks pēc viņa ticības! 
Kā es ātrāk to nesapratu - ja es ticu karmai, tad arī dzīvošu ar karmas apziņu un grūtumu sirdī, ja es ticu zemapziņas spēkam, tad man piepildīsies viss, kam es ticu. Un te nu es varu izpausties un mainīt savu dzīvi kā visvarenais Radītājs.

"Zemapziņa kā īstenību uztver visu to, ko jūs tai iedvešat un ticat, tā nepārbauda vai jūsu domas ir labas, vai sliktas, tā tikai reaģē atbilstoši domām. Tā kā zemapziņa nespēj loģiski domāt un salīdzināt, tad apziņa ir "sargs pie vārtiem", kas pārbauda, notic vai nenotic un zemapziņa to īsteno. Zemapziņa reaģē vienīgi uz tiem iespaidiem, ko tā saņem no apziņas." /Dž.Mērfijs/

Ja man ir nesatricināma pārliecība, ka manu dzīvi vada tikai manas domas un jūtas, tad man nekāds cits ļaunums no malas nespēj neko nodarīt, jo es ticu tikai tam, ka pati veidoju savu realitāti ar savām pārliecībām un ticību.

Tātad, man jākļūst par savu domu valdnieci un pavēlnieci. Man ir jāizvēlas KĀ es domāju.
Turpmāk visas sliktās domas jāpārveido par pozitīvām un nīgrā noskaņojumā neļaut domām vaļu, tad labāk likt, lai darbojas rokas.

Jātrenējas apzinātā domāšanā. Un tas ikdienas ritenī ir grūti, atcerēties domāt apzināti!
Katru rītu jānoskaņo mans gars uz priecīgu noti. Ar katru rītu sanāk arvien labāk.
Pirms gulētiešanas vienmēr iztēloties, ka esmu vesela un laimīga, un zemapziņa par to parūpēsies. Arī šeit bieži vien miegs ņem virsroku un knapi nomurminu- paldies par šo dienu:)

Ir jāmeklē visi iespējamie veidi, kā mainīt savas ticības un pārliecības, kas, protams, radušās vēl bērnudārzā un skolas gados.

Katru mīļu brīdi sev jāatgādina: man visās jomās veicas!
Un tā arī būs, tikai vēl arī jānotic:)

Jādzīvo ar pieņemšanu, ka it viss, kas notiek, notiek uz labu.